Ščecina

IX gadsimtā slāvu kņazi šajā vietā uzbūvēja pili, kurai apkārt tika izveidots aizsarggrāvis. Blakus pilij attīstījās ciems, kura iedzīvotāji nodarbojās ar zvejniecību un tirdzniecību.
967.gadā Mieško I (Mieszko) - pirmais Polijas karalis, pievienoja šo reģionu, kopā ar Ščecinu pie Polijas. Senā Ščecina sastāvēja no trīs daļām - pils, priekšpils un osta. Līdz apmēram 1005.gadam Ščecina atradās Bolesclava Drošsirdīgā (Bolesław Chrobry) pārvaldībā. Tomēr Polijas karagājieni pret Čehiju un militārie konflikti ar Vāciju neļāva noturēt šo reģionu - notika sacelšanās, kuras rezultātā Ščecina atdalījās no Polijas.
Tikai 1121.gadā pēc kaujas pie Strugas, kņazs Boleslavs III atkārtoti pievienoja pilsētu pie Polijas un tās iedzīvotājus kristīja.
1181.gadā pilsēta kopā ar piejūras rietumu daļu kļuva par Svētas Romas Impērijas vasali un tika iekļauta tās sastāvā. 1243. gadā Barnims I piešķīra Ščecinai pilsētas tiesības. XIII gadsimtā pilsēta kļuva par hanzas pilsētu. Slāvu pils vietā Barnims III uzbūvēja savu rezidenci - tā saucamo "Akmens Māju", kā arī sv. Ottona kapliču.
1474.gadā pilsēta nonāca pie Slupskas hercoga Boguslava X, kurš četrus gadus vēlāk apvienoja piejūras rietumu daļu, bet 1491.gadā pārnesa uz Ščecinu hercogistes galvaspilsētu. Bet 1532.gadā hercogiste atkal tika pārdalīta, bet pilsēta kļuva par Ščecinas hercogistes galvaspilsētu. 1570.gadā Ščecinā tika parakstīts miera līgums "miers Ščecinā" nobeidzot I ziemeļu karu.
1630.gadā pilsētu ieņēma Zviedru karaspēks. Zviedru okupācijas laikā pilsētas attīstība apstājās un iestājās pagrimums. 1713.gadā pilsēta tika pievienota Prūsijai, ko apliecināja miera līgums, kas tika parakstīts 1720.gadā Stokholmā.
Septiņu gadu karā Krievijas armija bija aplenkusi Ščecinu. No 1806.gadam līdz 1813.gadam Ščecinu bija okupējusi franču armija.
1843.gadā tika atklāta dzelzceļa līnija uz Berlīni, kas deva impulsu dzelzceļa infrastruktūras attīstībai šajā reģionā. Nedaudz vēlāk sākās ražošanas attīstība.
1873. gadā pilsētas mērs Hermann Haken pieņēma lēmumu par nocietinājumu nojaukšanu un sākas pilsētas paplašināšanās darbi.
1939.gada 15. oktobrī tika dibināta tā saucamā Lielā Ščecinas Pilsēta, kura pastāvēja līdz 2.Pasaules kara beigām. Šajā reģionā atradās ap 100 piespiedu darba nometnēm. Kara laikā tika iznīcināts ap 60-70% pilsētas, 70-80% ostas objektu, bet rūpnieciskie objekti tika iznīcināti 90% apmērā.
1945.gada 26.aprīlī Sarkanā Armija ieņēma Ščecinu. Pēc kara, pamatojoties uz Jaltas un Potsdamas konferenču lēmumiem, Šcecina tika piešķirta Polijai. Oficiālā pilsētas nodošana Polijas republikas varasiestādēm notika vēlāk - 5.jūlijā. Vācu tautības iedzīvotāji tika izvesti uz Vāciju un 1947.gadā Ščecinā dzīvoja tikai ap 4000 vāciešu. Pēc kara pilsētā ieradās poļi, arī no PSRS anektētajiem Polijas austrumu apgabaliem (sevišķi daudz no Viļņas apkārtnes).
1970. gada decembrī, tāpat kā Gdaņskā un Gdiņā, Ščecinā notika plaši strādnieku nemieri. Tika nodedzināts Polijas komunistu (PASP) birojs un padomju konsulāts. 1980.gada augustā Ščecina, sevišķi tās kuģu būvētava, bija viena no arodapvienības "Solidaritāte" centriem.  Rīgā, Mežaparkā, ir iela, kas nosaukta Ščecinas vārdā.