Krustnešu pils Malborkā

Malborkas pils tika būvēta gandrīz divus gadsimtus. To sāka būvēt kopā ar pilsētas nocietinājumiem, kas ar pils kompleksu veidoja vienu veselumu. Būvdarbi sākās 1275. gadā un to pirmais etaps turpinājās līdz XIV gadsimta sākumam. Tajā laikā tika uzbūvēts divdaļīgs komplekss – galvenā pils un priekšpils. Galvenā pils uz plāna tika uzprojektēta kā taisnstūris ar malu izmēriem 50 uz 60 m. Pils sastāvēja no trim spārniem, bet no austrumiem bija aizsargmūris.
No paša sākuma pils bija domāta kā konventa rezidence, kura līdz tam laikam atradās Zantižā. Pirmā pārbūve tika veikta, kad pie galvenās pils tika piebūvēts ziemeļu spārns 1280. gadā. Kopā ar šo spārnu tika uzbūvēts pils tornis, kas izcēlās no pils sienām un atradās ziemeļaustrumu stūrī.
Pretējā pils stūrī izveidojās tornis, kurš bez aizsardzības funkcijām pildīja arī sanitārās funkcijas, kurš ir iekļauts pils ārējo sienu robežās un gaitenis saista to ar pili.
Pilī atradās brāļu guļamistabas, ēdamistabas, reprezentāciju istaba un kapliča. Pie ārējās pils sienas atradās sardzes lievenis.
Pils apkārtne izveidojās pils būvniecības pirmajā etapā un atradās uz ziemeļiem no pašas pils. Iebraukums pils apkārtnē bija uz tās ass, ziemeļu pusē, bet no pils apkārtnes pagalma iebraukums veda uz īsto pils daļu acīmredzot vietā, kur tas atrodas tagad, tātad ziemeļrietumu stūrī. Tomēr vārti, tā kā viņi izskatās šobrīd tika uzcelti vēlāk.
1309 gadā ordeņa Mestrs nolēma pārcelt valsts glavaspilsētu uz Malborku. Tas bija saistīts ar pils paplašināšanu Mestra un iestāžu vajadzībām. Agrāko pils apkārtni pārbūvēja un izmainīja nosaukumu uz Vidējo Pili, pašu pili no šī laika sauca par Augsto. Sākotnēji Mestrs apmetās Augstajā pilī, kamēr Vidējo Pili sāka pārbūvēt par viņa jauno rezidenci. Vidējās pils pagalma trim malām tika piebūvēti jauni spārni. No Augstākā Pils to nodalīja aizsargvalnis, pie austrumu sienas tika uzbūvēta Sv.Bartolomeja baznīca, kā arī ciemu istabas, no ziemeļu – komtura dzīvokļi un vārtu piebūves. Rietumu pusē bija Lielais Refektārs, Mestra dzīvoklis, kā arī kapliča un saimniecības ēkas. Lielā Mestra māja tika izveidota tikai XIV gs. beigās visticamāk 1383 – 1393 gados. Šis jaunais elements citu būvju starpā izcēlās ar savu arhitektonisku formu, tam nebija tukšu sienu ar vienkāršiem logu caurumiem, kā pārējām ēkām, bet bija apgreznots ar kolonnām, ārējiem pilāriem un krenelāžu. Uz augstākā stāva savu vietu atrada Ziemas un Vasaras Ēdnīca.
Uz Augstākās Pils daļas XIV gs. tika pārbūvēts Lielais Kapituls. 1331 – 1334 gados tam tika piebūvēta Vissvētākās Jaunavas Marijas kapliča. Jauna pils apkārtne izveidojās uz uz veciem pamatiem ziemeļu virzienā. Tam apkārt tika uzcelts mūris ar torņiem uz vārtiem no austrumu puses. Šai formā Malborkas pils ar savu platību bija pārāka par visu pilsētu.
1410. gadā pili aplenca Vladislava Jagiellas armija, tomēr tā ļoti ātri atteicās no saviem plāniem. Pēc kara Krustneši nostiprināja pili ar zemes fortifikācijām no ziemeļiem un austrumiem. Akmens fortifikāciju robežu tikai tagad piemēroja šaujamieročiem. XV gs. uz zemes fortifikācijām  izveidojās akmens basteji ar šaujamlauku. Tomēr tas netraucēja Kazimiram Jagielonietim ieņemt pili 1457. gadā.
No šī laika par pili rūpējās poļu karaļi, uzskatot to par vienu no savām rezidencēm. Augsto Pili nodeva jezuītiem, pils apkārtnē joprojām atradās amatnieku darbnīcas un saimniecības ēkas. XVII gs. pirmajā pusē, galvenokārt no austrumu puses, tika uzcelti jauni nostiprinājumi – bastioni aizsargvaļņu apkārtmērā un ap basteja sienām.
Pēc pirmās Polijas sadalīšanas 1772. gadā Malborka piederēja Prūsijai. Tā atdeva pili prūsijas armijas vajadzībām un austuvēm. Dažas sienas sāka izjaukt lai dabūtu izejvielu. Tika sastādīts pils pilnīgās izjaukšanas plāns, bet vācu sabiedrības protesti  noveda līdz šī plāna izgāšanai 1803. gadā.
Pirmos pils aizsardzības darbus uzsāka XIX gs. pirmajā pusē, tos vadīja Kārlis Frīdrihs Šinkels, vēlāk Ferdinands Kuasts. Darīja viņi to tomēr bez īpašām zināšanām par pils iepriekšējo arhitektūru, bojājot darbu laikā daudz elementu. Tikai Konrads Šteinbrehts piegāja izpētei ļoti rūpīgi un četrdesmit gadu laikā, sākot ar 1882. gadu, viņa vadītā atjaunošana savā lielākajā daļā atgrieza pils oriģinālo izskatu. Viņš vadīja pils viduslaiku izskata atjaunošanu, likvidējot barokas atnestās izmaiņas.
Pēc viņa restaurācijas darbus turpināja Bernards Šmids, bet 1944. gadā bija spiests atstāt pili. Karadarbība ļoti lielā mērā sabojāja pili. 1959. gadā notikušais ugunsgrēks iznīcināja dakstiņu jumtu. Pili tomēr atjaunoja un šobrīd pils muzejs piedāvā lielas atpūtas iespējas.