Tuksnesis Polijā - Slovinski nacionālais parks

Slovinski Nacionālais Parks (Słowiński Park Narodowy) izveidots 1967. Gada 1 janvārī    Slupskas vojevodistē – tagad Pomorskie vojevodiste. Parka izveidošanas iniciatīva radās jau 1945.  gadā profesora Władysława Szafera vadībā.

Parka teritorija ir 18 797 ha liela, no kuriem 6 355 ha atrodas zem stingrās aizsardzības programmas.

Vislielākais stingrās aizsardzības laukums ir tā sauktā "Mierzeja" (3531 ha) ar vislielākajiem Eiropā kustīgajiem kāpu laukiem. Stingrā aizsardzība ir arī putnu ligzdošanas vietās: "Gackie Lęgi", "Żarnowskie Lęgi","Gardnieńskie Lęgi", "Klukowe Lęgi",kā arī Wyspa Kamienna (Akmens Sala) uz Gardno ezera, kura virsma aizņem 0,6 ha lielu laukumu, un lielas meža purvu teritorijas un purvi bērzu mežos ("Kluki" un "Bory Torfowe"), lielākie Polijā lāceņu augšanas lauki ("Moroszka"), vecais alkšņu mežs ("Olszyna"), reliktisks ozolu – dižskābaržu mežs "Klukowe Buki" un Dołgie Małe ezers.

Parks atrodas pie Baltijas Jūras vidējā piekrastē (Słowińskie Piekraste), starp Łeba un Rowy. Ietver piekrastes ezerus Łebsko – 7 140 ha (pēc lieluma trešais Polijā) un Gardno - 2.468 ha, un arī divus mazākos ezerus (Dołgie Wielkie - 156 ha un Dołgie małe - 6,3 ha), lielu kāpu teritoriju Mierzeja Łebska, kā arī jūras piekrastes līniju līdz Łupawa grīvai. Pie Gardno ezera atrodas augsti pacelts morēnas valnis (Rowokół - 115m v.j.l.), kurš samazinās uz austrumu pusi.

Mūsdienu Parka teritorija ir kādreiz bijusi par jūras līci. Jūras viļņu, vēja un sanesto smilšu darbības rezultātā, līcis tika atdalīts no jūras ar Mierzeja Gardnieńsko - Łebska. Šādā veidā izveidojās ļoti sekli, glemveidīgi, ar brikšņiem apauguši piejūras ezeri Łebsko un Gardno. Łebsko ezerā ietek Łeba upe, bet Gardno ezerā – Łupawa upe. Abi ezeri ir sekli (Łebsko max. 6.03 m un vidēji 2.06 m, bet Gardno max. 2.06 m, vidēji 1.06 m dziļuma). Ātrā tempā tie aizaug un paliek vēl seklāki.

Pēdējo 60 gadu laikā Łebsko ezera lielums samazinājās par 400 ha. Abiem ezeriem raksturīgi ir jūras ūdeņu ieliešanās. Šadā veidā piegādāts ūdens dod iespēju izdzīvot daudzām sāļ ūdeņu augu veidiem un dzīvnieku sugām.

Mierzeja vidējā pusē atrodas lielākā Parka atrakcija – vislielākās Eiropā 5 līdz 30 m. gadā „ceļojošās” kāpas, kuras sasniedz augstumu līdz 35 m. ar vislielāko kāpu lauku - 500 ha .

Vietām no ziemeļiem kāpām atkāpjoties tiek atklātas koku kapsētas, kuras ir ar smiltīm apbērtu mežu atliekas, parādot veco kāpu kontūras. Kāpu formas ir nestabilizētas, tās visu laiku mainās. Ceļojošo smilšu spēks ir tik liels, ka teorētiski pretoties tiem nav iespēju. Tā rezultātā zūd meži un purvi, bet vēsturē ir reģistrēta pat veselā ciema apberšana XVIII gs. Łeba upes tuvumā, šis ciems līdz šai dienai nav atrasts. Mierzeja Łebska augstums sniedzas līdz pat 56 m. v.j.l. Visaugstākajā virsotnē (Wydma Czołpińska) atrodas jūras bāka.

Augu segu veido daudzveidīgas asociācijas: kāpu, ūdens, kūdras, lauku un mežu. Mežā dominē priedes, bet gadās arī bērzi, kuri veido raksturīgu piejūras meža un purva meža izskatu.

Parka floru veido ap 850 traukveidīgu augu sugas, 160 šūnveidīgo sugas. Parka teritorijā ir reģistrēti 250 apaugumu sugas, 500 aļģu sugu, no kuriem vairākus desmitus Polijā var atrast tikai šeit. Parkā ir daudz sēņu, to starpā arī aizsargāti.

Parkā ir iezīmēti 140 km. tūristu taku, kas ved caur visvairāk atraktīvajām Parka vietām. Łebie, Czołpin un Rowy ir vietas, kur tūristi var pārnakšņot.

Parks reprezentē arī lielas etnogrāiskās vērtības. Šeit atrodas Kašubu un Słowińce etnisko grupu materiālās kultūras pieminekļi starp citām: būves Kluki ciematā, kur vēl pēc 1945. gada dzīvoja vairākas sloviņu ģimenes.

Pie svarīgākajiem pieminekļiem pieder arī:
- Gardno Wielka baznīca būvēta 1282. gadā (romāņu stilā) pārbūvēta XIX gs.
- Smołdzina baznīca būvēta 1632. gadā.

Pie citām Parka apkārtnes raksturīgām vietām pieder Rowokół kalns 117 m. augsts, kurš atrodas pie Smołdzino ciema, kur atrodas Parka galvenais ofiss un dabas muzejs, kurā tiek eksponēta Parka flora un fauna. Muzeja filiāles atrodas Rowy un Rąbka.

Lai Słowińcy etniskā grupa nepazustu vēstures nebūtībā, Parks tika nosaukts šīs grupas vārdā.

1977. gadā Parks tika nosaukts par UNESCO biosfēras rezervātu tā dabas vērtību dēļ, kā arī unikālo kustīgo kāpu dēļ. Vēl Słowiński Nacionālais Parks atrodas zem RAMSAR Starptautiskās Konvencijas, kura attiecas uz ūdens un purvu putnu aizsardzību.